Attiecībā uz labāko praksi mežkopībā bija neiespējami izvēlēties starp diviem ļoti atšķirīgiem piemēriem. Tāpēc te būs abi no tiem kopā ar citām idejām.

50 gadus veca dižskābaržu audze

Intensīvas mežkopības rezultātā mēdz rasties vienāda vecuma vienas vai divu koku sugu audzes. Šādas kokaudzes parasti piedāvā pārāk mazu daudzveidību vairuma savvaļas sugu izdzīvošanai. Tas var arī paaugstināt ražošanas izmaksas, piemēram, ja vispārējo dabisko ienaidnieku trūkumu rezultātā savairojas kukaiņi-kaitēkļi. Taču ir iespējamas arī kaitēkļu kontroles priekšrocības. Piemēram, pelēkās vāveres iznīcina jaunus dižskābaržus jauktās mežaudzēs, nograužot to mizu, taču nedara to izolētās dižskābaržu audzēs, jo tām ir pārāk maz citas pārtikas.

Dižskābaržu audžu daudzveidība palielinās, kokiem kļūstot vecākiem, taču ar laiku to serde kļūst tumšāka. Šā iemesla dēļ bija izplatīta koku zāģēšana, kad tie ir tikai 100-120 gadus veci, lai izvairītos no zemākas cenas nestandarta koksnes dēļ. Tomēr balvas par skaistiem izstrādājumiem no tumšas koksnes, it īpaši augstas kvalitātes Vācu zelta mēbelēm Tuvajos Austrumos, ir radījušas pieprasījumu, kas paaugstina krāsainās koksnes vērtību Vācijas rietumu reģionos, piemēram, Zārā-Hunsrikā un Vesteifelē.

Nekoksnes meža produkti Zviedrijā – ogas un sēnes

Apbalvojumi, kas rada jaunus noieta tirgus, ir viens no labākās prakses piemēriem, kā veicināt dabai draudzīgu koku sugu pārvaldību. Otrs veids ir sabiedrības informēšana par nekoksnes meža produktu tirgus vērtību. Pasaules Bankas pētījumā tika izpētīta šādu produktu vērtība Vidusjūras reģionā, un tika aprēķināts, ka Dienvideiropas valstīs ikgadējā malkas, korķa, lopbarības, sēņu, medus un citu nekoksnes meža produktu vērtība ir apmēram 41 eiro uz hektāru. Šo vērtību vēl var paaugstināt produktu rekreatīvais aspekts, it sevišķi attiecībā uz medījamajām sugām. Galvenais uzdevums ir nodrošināt vislabāko ienesīgumu zemes īpašniekam no šīm priekšrocībām, ko gūst vietējā sabiedrība.